Biseksuālu cilvēku nedienas, jeb kā es uz kāzām netiku.

Sievietes, sievietes.

Šodien aizdomājos par sieviešu- lesbiešu greizsirdību un par to cik līdzīga vīriešiem ir dāmu domāšana šajā jautājumā. Ciešot no zināmas vienaldzības partnerī, rodas sajūta, ka esi strupceļā, situācijā, kad šķiet, ka tevi uztver kā pašu par sevi saprotamu. Taču atliek vien apzināti vai neapzināti ļaut saprast, ka Tava dzīve nav pakārtota tam vienam cilvēkam, šis cilvēks saceļ adatas un sāk uztraukties, neatkarīgi no tā vai tas ir manāms vai nē, tas notiek. Un tas darbojas, tu pēkšņi esi vairāk vai mazāk , prožektora gaismā. Itkā jau elemntāra būšana, kurš gan to nezina un kurš gan to ļoģiski nespētu izprast, taču man gan ir nācies sastapt cilvēkus, kuri tiešām par to nav aizdomājušies. Par laimi lielākā daļa populācijas gan to saprot un lieliski + viltīgi izmanto, taču ko darīt ja tas aiziet galējībās?

    Iedomājies situāciju kad tavs puisis pēc šķiršanās saiet kopā ar tavu bijušo meiteni un otrādi? Apzinoties, ka abas puses ir informētas par tavu lomu otra dzīvē? Un turpinot ainu - viņi izlemj apprecēties pēc 2 mēnešu kopā būšanas par to paziņojot Tev pirmajai? Muļķīgi, stulbi, bet varbūt romantiski pat ja paradoksāli, teiksi? Protams tajā brīdī iestājas šoks, kuru tā īsti nevar pamatot, jo tava loma šo cilvēku dzīvē ir pagātnes formā, vai ne? Un tomēr gribas uz kādu sakliegt vai netīšām iemest ar grāmatu, kas nu pirmais pa rokai. Bet kas ir vēl kaitinošāk, tevi neielūdz uz kāzām, pēc tam, kad tās ir tik sasodīti izreklamētas. Ha.

Tas bija sen, bet tā notiek, kā izrādās netikai filmās :)